Nav velti teikts, ka dzīves gudrība nāk līdz ar gadiem. Manā gadījumā tā arī notika.Gribu pastāstīt par kādu būtisku lietu, ko pati pilnībā sapratu tikai ar laiku — ne visu vienmēr vajag izrunāt pat ar pašiem tuvākajiem.
Dažreiz tieši klusēšana ir tas labākais risinājums. Visu savu apzināto dzīvi biju ļoti atklāta pret cilvēkiem. Tikai vēlāk pamanīju, ka viņi uz mani skatījās pavisam citādi. Pie šiem secinājumiem nonācu tikai briedumā.
Tagad dalos savā rūgtajā pieredzē — varbūt kāds no jums paspēs nepieļaut tās pašas kļūdas. Pārstāju stāstīt citiem par saviem nākotnes plāniem. Ne reizi vien pieredzēts — tiklīdz kaut ko izstāstu, tā viss pajūk. Pēdējā reize bija pirms vairākiem gadiem. Ilgi turēju vienu ieceri pie sevis, bet, tiklīdz padalījos ar draudzeni, viss sāka brukt.
Toreiz sapratu vienu — nevajag pārāk uzticēties. Tu domā, ka cilvēks pret tevi ir labs, bet viņa patiesos nolūkus tā arī nekad neuzzināsi. Par to, kas notiek ģimenē, labāk nerunāt. Ticiet man — maz būs tādu, kas patiesi izjutīs līdzi jūsu nesaskaņām. Pie šāda secinājuma nonācu, vērojot kādas paziņas pieredzi.
Viss sākās ar nopietnām nebūšanām starp viņu un vīru. Sava pārdomu pilna, viņa izkratīja sirdi labākajai draudzenei. Tā ieteica – ej prom, nevajag kavēties sliktajā pagātnē.
Ziniet, viņa arī aizgāja…
Un tad notika tas, ko vismazāk varēja gaidīt — tieši šī pati draudzene sāka izrādīt viņas vīram uzmanību. Kā izrādījās, viņš viņai sen jau patika. Pēc šī gadījuma arī pati kļuvu daudz piesardzīgāka, runājot par attiecībām ģimenē. Draudzenēm vienmēr saku, ka viss ir kārtībā. Un pat, ja reizēm gadās kāds grūtāks brīdis, cenšos to noklusēt. Ne viss ir jānes uz āru.
Nav vērts runāt par saviem ienākumiem. Nesaki, cik patiesībā pelni. Cilvēki kļuvuši ļoti skaudīgi. Neviens nesvinēs tavu labklājību — drīzāk sacīs pāri vai sāks izmantot tavu labestību. Piemēram, manam vīram bija paziņa, kurš bieži runāja par finansiālajām grūtībām. Vīrs nereti maksāja viņa rēķinus, kad bija kopā ar draugiem.
Bet ko no tā secinu? Un ko TEV vajag mācīties no šīs situācijas?
Galu galā šis paziņa sāka domāt, ka visi viņam kaut ko ir parādā, jo viņš ir īpaši grūtā situācijā. Es pieņēmusi sev par ieradumu neko nevienam nestāstīt. Kad runa nonāk pie manis, cenšos pārorientēt sarunu citur. Dzīvot ir kļuvis vieglāk.
Ar gadiem sapratu, ka dzīvē ne viss ir jāizrunā skaļi. Dažreiz klusēšana ir kā labs draugs — tā pasargā un dod mieru. Ne vienmēr tas, ko vēlamies dalīt, ir citu rūpju vai sapratnes vērtē. Un tas ir pilnīgi normāli.
Atklātība pret neaizsargātību: Kur novilkt robežu?
Mums bieži šķiet, ka būt atklātam nozīmē būt godīgam, taču briedums māca atšķirt atklātību no pārlieku lielas neaizsargātības. Dalīšanās ar ģimenes problēmām vai finansēm ar cilvēkiem, kuri nav daļa no tava tuvākā atbalsta loka, nevis palīdz risināt situāciju, bet gan iedod citiem “instrumentus”, kurus tie vēlāk var izmantot pret tevi.
Patiesa emocionālā stabilitāte nozīmē saprast, ka ne katrs klausītājs ir pelnījis tavu stāstu. Māksla noklusēt ir prasme aizsargāt savu personīgo enerģiju no skaudības un nevajadzīgiem “padomdevējiem”, kuriem pašiem nav jānes atbildība par tavas dzīves izvēlēm.
Bet kā tu pats? Vai tev ir bijuši brīži, kad saprati — labāk paklusēt? Vai varbūt esi atklājis, ka ne katram stāstam ir jānonāk pie citiem? Dzīve reizēm iemāca izvēlēties savus klausītājus ļoti uzmanīgi.
Un vēl — atceries dažas dzīves pērles: ne katrs smaids ir draudzība, ne katrs padoms ir no tīras sirds, un ne visi klausās ar patiesu uzmanību. Taču tie, kas paliek blakus, ir tie, kuri patiešām rūpējas.
